atpakaļ uz sākumlapu  

Preses apskats

Forums, 2004. gada 15.-22.decembris
Inga Šteimane
Latvijas govs ir ceļojoša aptieka.

Mārtiņš Ritums Treimanis, Katvaru pagasta priekšsēdētājs un zemnieku saimniecības Jaundzelves īpašnieks, Piena atklāšanā Rumbiņos uzbūra visaptverošu instalācijas tēmu: māksla ienāk lauku sētā, viņš sacīja, izslauc govi, un tagad tā māksla pienu ved uz pienotavu, no pienotavas – uz Holandi… Un tālāk – uz eiropiešu galdiem!

Inga Šteimane:
- Vai uzreiz uztvērāt Pienu kā mākslas darbu?
Mārtiņš Ritums Treimanis:
- Sākumā noteikti ne. Lai gan, filosofiski raugoties, viss esošais, katrs cilvēks ir neatkārtojams un pēc savas būtības – mākslas darbs. To varbūt nevar pasacīt par vīriešiem, bet sieviete noteikti ir mākslas darbs.
- Pie jums atnāca divas meitenes, un jūs kā pagastvecis uzreiz piekritāt, ka cilvēki tiek iesaistīti avantūrā? Nebija doma – lai brauc uz kaimiņu pagastu?
- Tieši kā amatpersona es izmantoju jebkuru iespēju popularizēt savu pagastu, skaisto Bārdu dzimtas muzeju Rumbiņos. Un tagad skaidrs, ka projekts tapis ne tikai tāpēc, lai mēs bildītēs varētu skatīties, kā Simsonu Jānis savus izgudrojumus reprezentē vai kā dīķī līdakas ķer ar tīklu – starp citu, jūs arī varētu darīt to pašu, ja nolemtu dzīvot laukos. Jebkura popularitāte nes labumu pagastam. Turklāt, tagad mēs redzam, kur mūsu piens aizceļo! Un Eiropa redz, kādā krāsā ir mūsu lopi, vai ar astēm, vai ar ragiem. Kādas izskatās piena kannas, kādas izskatās slaucējas pašas, vai ir laba tīrība. Interese par mūsu produkciju pasaulē ir liela, bijusi tikai vairāk.
- Vai jūs uztverat Pienu kā mākslas darbu vai citādi? Un kāda ir jūsu līdzšinējā pieredze ar mākslu?
- Man visās mākslās vienmēr ir patikusi harmonija. Man šķiet, ka instalācija Piens ir oriģināla. Pārsvarā jau mākslinieku mēs iztēlojamies kā bārdainu padrūmu veci ar šalli ap kaklu, kas stāv pie molberta un glezno…
- … tāds nedaudz ieķēris?
-Pareizi! (Smejas.) Dīvainis. Tālab cilvēki pret māksliniekiem izturas ar rezervi. Bet šeit – es domāju ar Pienu – acis ir skaidras, nekas netiek slēpts, uzprišināts vai retušēts, kā dzīvē ir, tā ir - govis, govju mēsli, piena kannas, kas citur Eiropā bija četrdesmit gadu atpakaļ, un citas lietas.
- Vai var sacīt, ka projekts palīdzēja visu labo un Latvijas lauku pienam dabiski piemītošo pārvērst pašapziņā?
- Precīzi!