Preses apskats

Neatkarīgā Rīta Avīze, 2004. gada 4.oktobris
Inga Šteimane
GPS UZZĪMĒTAIS PIENA CEĻŠ

Sestdienas saulainajā pēcpusdienā Bārdu dzimtas muzejā Rumbiņi Limbažu rajonā, mazā guļbaļķu namiņā, tika atklāts mūsdienīgu tehnoloğiju mākslas darbs – instalācijas autori mākslinieki, gan Limbažu puses zemnieki, kas arī ir projekta dalībnieki.[...]

Instalācija Piens ir viens no projektiem festivālā Māksla + komunikācijas, kas Latvijā notiek jau septīto gadu. Festivālu organizē jauno mediju kultūras centrs RIXC, bet centra direktore Ieva Auziņa kopā ar holandiešu mālslinieci Esteri Polaku ir instalācijas Piens autores.

Instalācijas atklāšanā piedalījās Katvaru pagasta priekšsēdētājs un arī zemnieku saimniecības Jaundzelves īpašnieks Mārtiņš Ritums Treimanis, zemnieku saimniecības Kundziņi īpašnieks Jānis Simsons un citi Limbažu rajona zemnieki. Jānis Simsons sacīja, ka rezultāts viņu iepriecina, jo tagad ir lielāka skaidrība par to, kur tieši nonāk daļa pašu saražotā piena.

Katvaru pagasta priekšsēdētājs Mārtiņš Ritums Treimanis uzsvēra, ka viņa mērķis ir izmantot katru labu iespēju popularizēt savu pagastu un arī Latviju pasaulē, un uzskata šā projekta rezultātu par interesantu pētījumu un jauku reprezentācijas materiālu zemnieku darbam. M. R. Treimanis arī sacīja, ka rezultāts ir harmonisks un tieši tāda māksla, viņprāt, esot ievērības cienīga.[...]

Auseklis, 2004. gada 7.oktobris
Gunita Ozoliņa
ZEMNIEKI KĻŪST PAR INSTALĀCIJAS ZVAIGZNĒM

- Interesanti, tā atzina visi aptaujātie multimediju instalācijas Piens dalībnieki un vērotāji, kuri sestdienas pēcpusdienā vērtēja nīderlandietes Esteres Polakas un latvietes Ievas Auziņas sadarbībā ar RIXC – Jauno mediju kultūras centru tapušā starpautiskā projekta noslēgumu Bārdu dzimtas muzejā Rumbiņos Katvaru pagastā. Vidrižu pagasta zemnieks Jānis Simsons, katvarieši: pagastvecis – zemnieks Mārtiņš Treimanis ar kundzi Zaigu, Aina Rudzīte, Ilga Grīnberga, Andis Ozols, vietējās piensaimnieku kooperatīvās sabiedrības Pienene vadītāja Astrīda Pauliņa, vienu dienu pavadot ar GPS aparātu kabatā un fotokameras priekšā, nosacīti iezīmēja Limbažu pienā tapušā siera Rigamont sākuma posmu. Darbība, turpinājās Nīderlandē, ietvēra telefonsarunas ar tā lielāko izplatītāju Henku Vonku un siera receptes radītāju itāli Andželo Frosio.[...]

Vairāki desmiti interesentu, arī instalācijas zvaigznes – galvenie varoņi, aptuveni stundu ilgo izrādi noskatījās ar smaidu sejā un komentāriem. Jānis Simsons jau materiāla tapšanas laikā secinājis, ka mazos vietrāžus – GPS aparātus – labprāt piekombinētu katrai govij.

[...]Pēc demonstrējuma Katvaru pagasta Rumbiņu sētā pie milzīga Rigamont siera rituļa un pīrāgiem turpinājās sarunas par neparasto projektu.Katvarieši sirsnīgi pateicās projekta autorēm, vēlot viņām veiksmi un panākumus arī aiz Latvijas robežām. Pēc laika interesenti varēs ielūkoties projekta elektroniskajā versijā, jo autori sākuši darbu pie tā mājaslapas veidošanas un plāno, ka, iespējams, taps arī grāmata.

Svētdien visu ieinteresēti vēroja un vērtēja arī vairāki desmiti ārzemnieku, kuri Rumbiņos ieradās no starptautiskā jaunā multimediju kultūras festivāla Rīgā. Instalāciju varēs redzēt tikai līdz svētdienas pievakarei, tad tā ceļos uz Nīderlandi un vēlāk piedalīsies starptautiskā mākslas, mediju un tehnoloģiju izstādē Vācijā.

Diena, 2004. gada 4.novembris
Anda Kļaviņa
KUR PAZŪD TRAKTORISTI?

Jaunie mediji:
Jauno mediju mākslinieču Ievas Auziņas un Esteres Polakas (Nīderlande) realizētais projekts Piens – multimediāls stāsts par to, kā Limbažu piens aizceļo uz Nīderlandi un pa ceļam uz Utrehtas tirgu pārtop par Parmas siera līdzinieku – Rigamont, noteikti ir viens no šā gada nozīmīgākajiem vizuālās mākslas un kultūras notikumiem, kuros piedalās ar Latvija. Mākslas, etnogrāfijas un ?eogrāfijas elementus ietverošais projekts gan Latvijas lauku ainavu, gan vienotās Eiropas ideju parāda tādā šķērsgriezumā un kvalitātē, kādā to nav atklājusi neviena līdzīgai tematikai veltīta mākslas iniciatīva, kur nu vēl kāds no Eiropas Savienības birokrātiskā līmeņa izpētes projektiem. Izmantojot GPS (globālās pozicionēšanas sistēmas) jeb vietrādes medijus, mākslinieces izsekoja šajā piena ceļā iesaistīto cilvēku gaitām, dokumentējot tās arī ar skaņas un fotogrāfiju palīdzību. Rezultātā tapusī multimediju instalācija Piens oktobra sākumā bija skatāma Bārdu dzimtas muzejā Rumbiņi Limbažu rajona Katvaru pagastā starptautiskajā festivāla Māksla+Komunikācijas : Eiropas kultūrkartēšana ietvaros.[...]

Intuitīvs dokumentālisms:
[...]Projekta pamatā bija iesaistīti vairāki Latvijas zemnieki un Nīderlandes pircēji.Trīsdaļīgā instalācija Latvijā bija izvietota Friča Bārdas dzimto māju – plašas XIX gadsimta guļbūves – saimes istabā starp senām mēbelēm, tamborētām sedziņām. Filigrānās un lakoniskās tehnoloģijas organiski sadzīvo ar šo smagnējo telpu.[...]

[...]Uz LCD kristālekrāna redzama punkta kustība zaļas krāsas plaknē. Tur no ganībām uz mājām vai no klēts uz mazmājiņu pārvietojas kāds no projekta dalībniekiem. Sinhroni dzirdams viņa stāstījums par šo maršrutu, tālāk uz projektora redzamas mākslinieču uzņemtas atbilstošas fotogrāfijas.[...]

Mākslinieču intervence šo cilvēku ikdienā ir tik smalkjūtīga, ka šķiet – viņas nesaduļķo viņu realitāti un spēj to arī vēlākajiem skatītājiem parādīt gluži autentisku: cilvēku stāsti ir atklāti un brīvi, fotogrāfijās redzamās situācijas ir dabiskas. Smalkā skaņas un fotografēšanas tehnika notiekušo notvērusi tik dzidri, ka šķiet – viens pieskāriens un tas materializēsies. Ne velti vairāki apmeklētāji instalācijas noskatījušanos uztvēruši kā filmu.[...]

Atpakaļ pie kontroles:
[...]Instalācijā Piens aizkustina modernās pasaules spēja būt savdabīgās, tomēr harmoniskās attiecības ar dabu, laukiem, citādo. Tas māksliniecēm izdevies, jo līdzās skaidrai projekta koncepcijai, spējai profesionāli izmantot jaunās tehnoloģijas, viņas ļāvušās videi, situācijām un izmantojušas intuīciju.[...]

Piens pa Eiropu:
[...]Māksliniecēm ir daudz ideju, kur un kā projektu tālāk izmantot. Viņas labprāt sadarbotos ar Izglītības ministriju, lai izvērstu kādas skolēnu un studentu aktivitātes radošu GPS izmantojumu meklējumiem.[...]

Forums, 2004. gada 15.-22.decembris
Inga Šteimane
INTERESANTI BŪTU REDZĒT GADA KARTI

Tā kā Forums ar mākslas autorēm Ievu Auziņu un Esteri Polaku jau iepazīstināja (1.10.2004), šoreiz uz jautājumiem atbild Limbažu rajona lauksaimnieki, poētiskāk skan – Latvijas zemnieki, kuru darba gaitu kartogrāfija veido būtisku Piena struktūras sastāvdaļu. Vispirms uz sarunu aicināts Jānis Simsons, zemnieku saimniecības Kundziņi īpašnieks Limbažu rajona Vidrižu pagastā.

Inga Šteimane:
- Jūs esat mākslas darba Piens dalībnieks, var teikt – šā darba satura donors, jūsu ikdiena kļuvusi par mākslas darba materiālu. Kā jūs tādā lomā jūtaties?
Jānis Simsons:
- Neparasti. Sākumā varbūt šķita, ka esam izmē?inājuma trusīši. Bet procesa gaitā viss kļuva interesantāk. Sevišķi tas, ka mēs nesam Latvijas tēlu tālāk pasaulē. Un ka par mums, zemniekiem, ir interese šādai mākslas formai.
- Piena kartē Holande savienojas nevis ar Rīgu, bet ar Katvaru pagastu.
- Punktiņi kartē ātri aizved līdz konkrētai vietai, un tās nav vairs abstraktas ārzemes.
- Jūs esat Ļeņingradā skolojies inžinieris. Cik sen esat zemnieks un cik liela ir jūsu saimniecība?
- No tā laika, kad praktiski nogrima rūpnīca VEF, pārcēlos uz laukiem. Tagad apsaimniekoju 180 hektāru zemes, man ir ganāmpulks ar 85 lopiem. Ir diezgan augsti rādītāji – 7,5 tūkstoši kilogramu piena no govs gadā. Es saimniekoju netradicionāli – govis ir nepiesietas, bet kūtī visu gadu ir āra temperatūra, tātad govīm ir nepārtaukti pieejams āra gaiss. Jā, mazie teliņi apaug ar skaistu, biezu spalvu. Bet tās ir mūsu Latvijas govis.
- Kāda ir jūsu pieredze ar mākslu?
- Visvairāk varu teikt par glezniecību. Tā kā mācījos Ļeņingradā, ļoti bieži apmeklēju Ermitāžu. Gleznas Ermitāžas krājumos likās neatkārtojamas, vienreizējas. Un arī, piemēram, Rodēna skulptūra Mūžīgais pavasaris.
- Vai projektu Piens jūs uztverat kā mākslu?
- Te ir stipri jāpiedomā klāt. Vēl tas nav uzreiz pieņemams, pie visa ir jāpierod.
- Kas jūs Pienā uzrunā visvairāk?
- Latvijas ainavas – tās man ir ļoti tuvas. Un es domāju, arī ārzemnieks ar interesi skatīsies – kāda ir Latvija.
- Kā jūsu ?imene uztvēra, ka jūs darāt darbu ar GPS mērītāju kabatā?
- No vienas puses – tāda kā māžošanās. No otras puses – iznāca padomāt par to, ko tad es īsti daru. Dažkārt pat tā pierasts, ka šķiet – nedari neko.

Forums, 2004. gada 15.-22.decembris
Inga Šteimane
MŪSU SIERU EKSPORTĒ!

Zaiga Treimane, zemnieku saimniecības Jaundzelves īpašniece Katvaru pagastā, pagasta priekšsēdētāja Mārtiņa Rituma Treimaņa dzīvesbiedre zemnieka dzīvi raksturo tuvu mākslas radošajai vērtībai.
Inga Šteimane:
- Kāpēc piekritāt piedalīties projektā Piens? Bail nebija?
Zaiga Treimane:
- Es vienmēr eksperimentēju, pieņemu avantūras. Sākumā nobijos vien no tā, ka visas telpas, kurās eju savā mājā, tiks fiksētas.
- Kas jums patika tagad gatavā darbā?
- Holandes tirgū holandieši prasa mūsu sieru! Biju domājusi, ka tas nemaz nav pa īstam – tās runas, it kā mūsu sieru no Limbažu piena eksportētu uz ārzemēm. Izrādās, to tomēr eksportē un pieprasa. Tātad varam arī pienu ražot vairāk.
- Jūs uzzinājā kaut ko vairāk par savu darbu?
- Jā, tā ir viena no svarīgākajām ziņām, ka sieru patiešām eksportē, turklāt to pieprasa. Visu laiku jau nebija priekšstata, kā tas patiesībā ir.
- Vai māksla spēj sagādāt prieku?
- Visvairāk priecājos par dabu. Par mainīgo skaistumu – pavasarī, vasarā, rudenī… Manai fermai tuvumā ir mežs. Un ja man ir grūti, tad es tūliņ fiksi uz mežu prom. Grūtsirdība pazūd, es nāku mājās, un viss kārtībā.
- Kā uztvērāt Pienu – vai kā mākslu?
- Mani interesēja, kāds man ir tas solis dienas garumā, kā GPS to parādīs.
- Vai kaut ko vajag pielabot?
- Nē! Tur nevar ne ko pielikt, ne ko atņemt. Bet iznāk interesants zīmējums.

Forums, 2004. gada 15.-22.decembris
Inga Šteimane
Latvijas govs ir ceļojoša aptieka.

Mārtiņš Ritums Treimanis, Katvaru pagasta priekšsēdētājs un zemnieku saimniecības Jaundzelves īpašnieks, Piena atklāšanā Rumbiņos uzbūra visaptverošu instalācijas tēmu: māksla ienāk lauku sētā, viņš sacīja, izslauc govi, un tagad tā māksla pienu ved uz pienotavu, no pienotavas – uz Holandi… Un tālāk – uz eiropiešu galdiem!

Inga Šteimane:
- Vai uzreiz uztvērāt Pienu kā mākslas darbu?
Mārtiņš Ritums Treimanis:
- Sākumā noteikti ne. Lai gan, filosofiski raugoties, viss esošais, katrs cilvēks ir neatkārtojams un pēc savas būtības – mākslas darbs. To varbūt nevar pasacīt par vīriešiem, bet sieviete noteikti ir mākslas darbs.
- Pie jums atnāca divas meitenes, un jūs kā pagastvecis uzreiz piekritāt, ka cilvēki tiek iesaistīti avantūrā? Nebija doma – lai brauc uz kaimiņu pagastu?
- Tieši kā amatpersona es izmantoju jebkuru iespēju popularizēt savu pagastu, skaisto Bārdu dzimtas muzeju Rumbiņos. Un tagad skaidrs, ka projekts tapis ne tikai tāpēc, lai mēs bildītēs varētu skatīties, kā Simsonu Jānis savus izgudrojumus reprezentē vai kā dīķī līdakas ķer ar tīklu – starp citu, jūs arī varētu darīt to pašu, ja nolemtu dzīvot laukos. Jebkura popularitāte nes labumu pagastam. Turklāt, tagad mēs redzam, kur mūsu piens aizceļo! Un Eiropa redz, kādā krāsā ir mūsu lopi, vai ar astēm, vai ar ragiem. Kādas izskatās piena kannas, kādas izskatās slaucējas pašas, vai ir laba tīrība. Interese par mūsu produkciju pasaulē ir liela, bijusi tikai vairāk.
- Vai jūs uztverat Pienu kā mākslas darbu vai citādi? Un kāda ir jūsu līdzšinējā pieredze ar mākslu?
- Man visās mākslās vienmēr ir patikusi harmonija. Man šķiet, ka instalācija Piens ir oriģināla. Pārsvarā jau mākslinieku mēs iztēlojamies kā bārdainu padrūmu veci ar šalli ap kaklu, kas stāv pie molberta un glezno…
- … tāds nedaudz ieķēris?
-Pareizi! (Smejas.) Dīvainis. Tālab cilvēki pret māksliniekiem izturas ar rezervi. Bet šeit – es domāju ar Pienu – acis ir skaidras, nekas netiek slēpts, uzprišināts vai retušēts, kā dzīvē ir, tā ir - govis, govju mēsli, piena kannas, kas citur Eiropā bija četrdesmit gadu atpakaļ, un citas lietas.
- Vai var sacīt, ka projekts palīdzēja visu labo un Latvijas lauku pienam dabiski piemītošo pārvērst pašapziņā?
- Precīzi!